Pusnakts akadēmija. Dzimis pusnaktī

"Man nav davanu," es sausi teicu, pat nemelojot.

Neparastas spejas bija, ja, bet davanas nebija.

– Un mums vel tas ir janoskaidro, Salaman. Ak, es aizmirsu iepazistinat sevi. Ta tas notiek, kad steidzies,” smaidot saprata sieviete. – Madame No?lija Pelisay. Laipni ludzam Midnighter akademija.

3. nodala. Talie senci

Mes ar gidu laternu gaisma kopa ar kundzi izgajam ara no akademijas galvenas ekas. Nokapjot uz pirmo stavu, es uzzinaju, ka manas lietas tiks atnestas tie?i man atveletaja istaba. Bet ne mamma. Mani vecaki izvelejas mani neredzet pirms aizbrauk?anas, kas bija neticami aizvainojo?i. Bet vina nosutija zimiti ar Pelisejas kundzes starpniecibu.

Tomer neko jaunu taja neizlasiju. Aletra Evesey solija man rakstit reizi nedela un ludza, lai neesmu spitigs, uzsverot, ka mana klatbutne ?aja akademija bija labakais lemums mums abiem. Tada veida vina par mani neuztraucas, jo tagad es biju uzticama aizsardziba.

Bet vina nenema vera, ka ari es neesmu bezdveseles robots. Kur man likt savu sajusmu? Ka atbrivoties no jaunam bailem?

Nostajusies uz akademijas lievena, lai sagaiditu, kad Pelisejas kundze pazudis aiz vartiem, es parliecino?i devos uz to pusi, pilniba ignorejot gan nervus nezelojo?o gargoju, gan man norikoto studentu.

Lai ko mamma teiktu, mums kopa bus dro?ak. Es vinu pieskati?u, un vina par mani. ?is plans nevainojami darbojas astonpadsmit gadus.

Un tas ir elementari: kur? dezures, kamer mamma gul? Kad es uzaugu, mes parmainus veicam ?o pakalpojumu.

Ne, es lieliski sapratu, ka vina ir nogurusi. Man ari nepatika nomadu dzive. Sakuma likas interesanti: jaunas pilsetas, jauni cilveki, priek?a tik daudz nezinama. Bet pilnigs konsekvences trukums kaitina. Ikviens velas majas, kur var atgriezties pec ilgiem celojumiem un justies relakseti un erti.

– Cau, kur tu dosies? – brunete man uzsauca, tiklidz es noskreju leja pa kapnem. – Pirmkursnieku kopmitnes atrodas otra puse.

"Ej pats uz turieni," es atcirtu, vienlaikus pastiepdams meli pret kartejo parakmenoto gargoilu. "Es netaisos palikt ?eit tikai tapec, ka jusu kundze ta teica."

"Tatad vini jus atveda ?eit ar varu?"

"Vini to atnesa," es spitigi laboju, ejot apkart puku dobem pa akmeniem brugeto taku.

– Man zel.

Es parsteigta paskatijos uz puisi, bet tikai uz mirkli. Vina seja bija patiesa nozela.

"Cilveki reti ierodas ?eit pret savu gribu. Parasti nestabilas davanas del.

– Man nav davanu! – atkartoju melus.

"Ja, lai ko jus teiktu," vin? samiernieciski teica. "Bet jus joprojam nevarat izklut no vartiem." ?im nolukam jums ir nepiecie?ama caurlaide.

– Es varu iztikt bez piespeles. Jau turpiniet savu biznesu. Man noteikti nevajag spiegus.

Tikusi pie vartiem, es tikai pamaju prom puisi, kur? atkal gribeja man kaut ko pateikt. Ta vieta vina pieskaras vartiem, planojot vienkar?i uzkapt tiem pari. Cereju, ka mamma ?aja puse aizkavejusies vai vel nav paspejusi aizbraukt no bibliotekas, izkramejot savas nedaudzas mantas, citadi vinu atrast bus grutak.

Bet es to atradi?u. Jo kopa un tikai kopa mes esam stipri.

Tacu, tiklidz ar otru roku satveru metala stienus, mani pek?ni izmeta no vartiem. Tika uzmests, ka, piezemejoties uz zales vai tacinas, noteikti butu paliku?i zilumi.

Bet man paveicas. Brunete mikstinaja manu kritienu. Pats. Notriekusi vinu, es atradu mus puku dobe ar ieveidotu zali. Pagriezusies pret vinu, vina to atrada.

"Es tev teicu: jums ir nepiecie?ama piespele, lai izietu pa vartiem," Nirels pacela galvu.

Taja pa?a laika vin? ar abam rokam tureja mani aiz vidukla.

Atlikusi plaukstas uz vina krutim, lai butu pec iespejas talak no vina sejas, vina paskatijas apkart. Tas mus krietni atsvieda atpakal – kadus trisdesmit metrus. Interesanti, vai ?eit kaut kur var dabut kapnes?

Manas domas ielauzas pui?a balss:

– Es saprotu, ka tu tagad esi dusmigs.

Es biju patiesi parsteigts.

–Vai es esmu dusmigs? Ja, esmu nikns. Mamma mani ?eit atstaja, un vina nonaca elle.

"Vinai, iespejams, tam bija iemesli." Esmu parliecinats, ka, ja vina varetu, vina tevi ?eit nepamestu.

Atkal pievilcis mani sev klat, vin? pek?ni riteja man lidzi. Tagad es guleju uz zales, kas mani samulsinaja un samulsinaja, jo vina seja atkal bija nepienemami tuvu, un vin? karajas par mani, atbalstot kermena svaru rokas.

– Tu vinu pat nepazisti! – es biju sa?utusi, plosidamies zem vina.

Lai atbrivotos, vinam nacas apgriezties uz saniem un ar pulem no spitibas noraut vienu roku no zemes. Tas bija vienigais veids, ka es vareju aizripot un piecelties kajas.

Pec tam students piecelas.

– Vai mes varam dabut kapnes? Vai augstas kapnes?

Uzmanigi apslapet nez no kurienes radu?os mulsumu, verigak aplukoju apkartejo apkartni. Mekleju starp puku dobem, zali, soliem un krumiem kaut ko, ko varetu izmantot, lai izveidotu pacel?anas torni. Solini ?im nolukam nebija piemeroti: to metala kajas bija iestradatas celinos.

– Loti maz ticams. Un pat ja akademija kaut ko lidzigu var atrast, neviens jums neko nedos. Ejam, es tevi aizvedi?u uz kopmitni. Lidz vakarinam vel ir nedaudz laika, lai iekartotos jaunaja vieta.

– Nirel… Tas ir tavs vards, vai ne? – katram gadijumam noskaidroju un, sanemusi parliecinatu majienu, turpinaju: – Nirel, tev jaiet iekartoties. Un man ir jasanem caurlaide. Kur es to varu dabut?

– Tikai ar pirmkursnieku kuratoru. Un ?im nolukam jums jadodas uz hosteli.

Vina lupas paradijas izsmejo?s smaids. Un ta es sapratu ta butibu. Lai iegutu piespeli, man joprojam ir jadara tas, ko es tikko centos izvairities.

"Esmu parliecinats, ka jums ?eit patiks," vin? mikstinaja, radot, lai es dodos uz priek?u.

– Bet ne es.

Apstaigajot vinu pla?a loka, es ar neatkarigu gaisu devos uz akademijai tuvako divstavu eku. Ta ari celta no peleka akmens. Zem naksnigajam debesim ?kita tum?s un drums.

"Pirmkursnieka eka ir otra puse," vini man pieklajigi pazinoja, bet es tie?i jutu, ka puisis taja bridi smejas.

Man personigi nebija smiekli. Laiks neatgriezeniski izslideja caur pirkstiem, un, jo ilgak gajam pa takam gar soliniem un laternu stabiem, pakritot zem koku enam ar apjomigu lapotni, jo stipraka mani kluva parlieciba, ka nepaspe?u laika.

Es nevare?u pietuvoties musu nomas automa?inai, pirms mana mamma nav aizbraukusi.

–Tu ari esi pirmkursnieks? – jautaju, sanis skatidamas uz savu gidu.