Pusnakts akadēmija. Dzimis pusnaktī

Es jutos erti, ejot vinam blakus klusuma, bet mana iedzimta zinatkare nelava man kluset. Nirels bija ka tie, kurus skolas, kuras es macijos, sauca par “zelta zeniem”. Ideals izskats, idealas manieres un milzigs lepnums, kas saistits ar milzigu augstpratibu.

Ja ?iem pui?iem vispar nebija smadzenu, vini bija neticami kaitino?i. Un, ja ar domu viss bija kartiba, tad tas instinktiva limeni izraisija bailes. Jo vini radija brini?kigus manipulatorus.

Es vel nesapratu, kur? rieksts man ir.

– Pirmkursnieks? – students atturigi brinijas, izaicino?i pacelot labo uzaci. – Ne, es jau esmu tre?aja. Lidz skolas beig?anai paliku?i divarpus gadi.

– Un ?is?

Noradot uz Zirneklcilveku, es spelejos ar uzacim.

– ?o? – Nirels jautaja, saraucis pieri. -Tu runa par Persiju? Vin? ir ari tre?aja vieta. Vin? vienkar?i nevar samierinaties ar faktu, ka man ir labaka priek?nojautas davana neka vinam.

Izteiksmigajam lupam izskreja smiekli, un es ar gribasspeku piespiedu sevi paskatities vinam acis.

"Es domaju, ka nevare?u vinu atrast zirnekla forma."

– Atrodi… Tu speleji paslepes, vai ka?

Es biju ?ausmas. Vai tie?am te nav ko darit?

– Ta var teikt. Tikai teritorija nav ierobezota un nav noteikumu. Katram no mums ir spejas. Tapec mes tos parbaudijam.

– Piemeram, akuta redze vai dzirde? – es nejau?i ierosinaju, cen?oties, lai mani neuzskatitu par parlieku ieinteresetu.

Puisis bridi padomaja.

– Teiksim ta: ko jus vispar zinat par Midnighters?

Ka jau solits, pa ?o laiku puisis mani bija pavadijis lidz pirmkursnieku ekai, bet es nesteidzos doties iek?a pelekaja divstavu eka.

Sapratu, ka skriet pie vartiem, cibinas caukst, vairs nav jegas. Tagad jarikojas ar vesu pratu, ar skaidri definetu planu. ?i tehnika darbojas vislabak. Vismaz ar mammu.

Apsedies uz solina iepretim augstajam lievenim, nolemu uzzinat pec iespejas vairak informacijas. Turklat Nirels labprat atbildeja, neko neslepa un meginaja pievienot sikakas detalas, it ka skaidrotu bernam.

Berns nebiju, bet manas zina?anas raksturoja viens vienigs vards – niecigs. Es nevareju neko darit, lai manam sarunu biedram stasts butu vieglaks. Es nezinaju gandriz neko, kas patie?am, manuprat, butu svarigs.

Tikai ?odien uzzinaju, ka cilveku acim ir apslepta teritorija. Pec neguletas uz cela pavaditas nakts, drudzaina rita, mainot ma?inas, un ne parak gar?igam pusdienam estuve ar teiksmaino nosaukumu “Massacre”, mamma mani atveda uz pilsetas centralo biblioteku Ashwool.

?i eka loti at?kiras no tas lidziniekiem uz ielas. Vecas majas ?eit viena pec otras tika nojauktas nepiemerota stavokla del, un to vieta tika uzceltas divstavu rindu majas ar beniniem zem jumta. Sarkans kiegelis, tum?i bruns jumts. Majas ar vairakiem dzivokliem izskatijas omuligi un sakopti, tacu biblioteka nepavisam neatbilda ne to arhitekturai, ne jaunajam rajona izskatam kopuma.

Ne, ari ?i eka izskatijas tira un sakopta. Tacu taja pa?a laika radas sajuta, ka Vinas Majestate Karaliene pukaina krinolina kleita ir iesprudusi starp musdienu gimenem no zobu pastas vai majonezes reklamas. Man pat bija bail iet iek?a. Ne, es nebaidijos, ka pek?ni sabruks sienas, bet es patiesi uztraucos, vai mes vispar varetu tur aizbraukt.

Ko darit, ja bibliotekas vieta jau sen ir muzejs ar vertigakajiem eksponatiem no ?is pa?as karalienes laikiem?

ES kludijos. Iek?a zina?anu kase atgadinaja visparastako biblioteku, kadu es to iztelojos. Protams, ne skolas, gramatu ?eit bija daudzkart vairak, bet tas nebija spiests lidz “neiespejami iziet cauri”.

Gar sienam bija gliti, vienadi skapji no gai?a koka, lidz pat griestiem. Vini staveja iek?a zale ta, ka veidoja bezgala stieptas rindas, kuru pa?as beigas bija redzama tikai blava tumsa.

Pa labi no ieejas, aiz garas letes, pa platu logu bija redzama gerbtuve ar iegareniem gridas pakaramiem ar desmitiem aku. Un tie?i musu priek?a atradas ?aurs galds, aiz kura zem galda lampas blavas gaismas atklajas barga vecaka dama.

Viss ?kita strikts: glita sirmu matu bulcina, izskats un gai?i peleka kleita, kuru es pamaniju tikai pec tam, kad sieviete piecelas.

– Astonpadsmit gadus mus vaja psiho, un mes atnacam uz biblioteku? – es biju neizpratne, nodrebedams zem gandriz bezkrasaino peleko acu skatiena. – Ko tu te gribi atrast, mammu? Celvedis par temu “ka pareizi aprakt maniaka liki”?

Mamma meginaja mani apturet:

– Neesiet sarkastisks un beidziet dusmoties.

– Bet tu neko nepaskaidro! Lai gan es soliju! – es sa?utusi pacelu balsi.

"?eit nav pienemts kliegt, mademoiselle," bibliotekare bezkrasaini kerka.

Un man bija neatlaidiga velme no attaluma iedurt vinu ar nuju, lai pajautatu: "Vai vina vispar ir dziva?" Atbalss del balss ?kita citpasauliga, it ka tala un taja pa?a laika trisdimensionala.

Pagriezies pret mani, vecaks mani cie?i apskava, saspiezot manus plecus. Un, kad vina atravas, vinas skatiens atrada manas acis. Vina skatijas uzmanigi, caururbjo?i, tie?i, ka tikai vina speja.

Ja vina tagad teiks, ka mes tagad dzivosim ?eit, es vinai noteikti iekodi?u.

"Sally, man vienkar?i ?obrid nav tik daudz laika, lai jums visu pastastitu." Viens jautajums novedis pie cita. ?i saruna nav uz vienu minuti,” vina maigi pieskaras manam vaigam ar plaukstu. "Bet es gribu, lai tu zinatu, meita, ka es tevi loti milu." Viss, ko esmu darijis, daru un dari?u, ir tikai jusu laba.

– Kapec mes atnacam uz biblioteku? – neatlaidigi atkartoju savu jautajumu, jo atbilde uz to bija visvienkar?aka.

Un vel kaut kas vinam noteikti nesekos. Tikai viens vards: informacija, gramatas, rokasgramata. Par to, ka autonomi izdzivot meza veselu gadu, ja tevi dzena maniaks.

Bet mana mate nespeja to ieklaut viena varda:

– Jo ?eit ir pareja uz vietam, kur parastie cilveki nevar noklut.

– Bet mes tacu esam vienkar?i cilveki!

Es kluvu spitigs. Vina kluva spitiga, jo gribeja beidzot dzirdet vismaz kadu specifiku. Atziniba, ko slepus gaidiju pedejos cetrus gadus – kop? sapratu, ka esmu mazin?, bet tomer at?kirigs no normaliem cilvekiem. Kop? ta laika, kad saku zemapzina uzminet, ka maniaks ir kaut ka saistits ar manam spejam.

Uzminiet, ja. Bet neticiet tam, nedomajiet par to, nepardomajiet. Bailes but taisniba, es partraucu savus minejumus jau pa?a sakuma.

Peleka dama acimredzami saka dusmoties:

– Klusums.

"Vel vienu sekundi, ludzu," mamma jautaja, mirkli pagriezas, pec tam maigi smaidot teica: "Ne, Sallij." Mes neesam parasti cilveki. Vismaz es daru. Man ir pusnakts, mila. Viens no tiem, kas naktis nekad negul. No tiem, kas uztur kartibu ?aja pasaules mala un otra puse.

– Kur?? Ar Dark? – atcerejos vinas vardus ma?ina.

– Tas ir tas, par ko es runaju. Aiz vienas atbildes slepjas nakamais jautajums, bet man ?obrid isti nav laika, lai gan loti gribetos beidzot tikt vala no ?is nastas. Vienu varu teikt dro?i: visas atbildes uz saviem jautajumiem sanemsiet citur. Tad, kad esat dro?iba. Mes esam otraja stava.

Pedejais vinas izteikums vairs nebija paredzets man. Izdzirdejusi ?o vienkar?o frazi, Peleka ledija klusiba atkal ienema kreslu un izlikas citigu darbu. Mes brivi gajam garam vinas rakstamgaldam lidz lielajam zeltitajam durvim, kas atradas labaja puse.

Vienkar?as cirtas uz audekla dzirkstija zem lampu vajas gaismas. Durvis izskatijas ka ieeja kase un nekas cits, bet aiz tam bija platas divu kapnu telpas ar grebtam margam un siksparnu salocitu sparnu formam.