Pusnakts akadēmija. Dzimis pusnaktī

Es pamaju ar galvu, piekritot puisim. Ja vin? runaja patiesibu, tad lieta smarzoja pec diezgan liela pesimisma, jo pasaule katru dienu notika kaut kas neparasts.

Bet, no otras puses, es isi iedomajos, ka Zeme izskatitos tagad, ja vampiri nekad nebutu pastaveju?i. Iespejams, mes visi vienkar?i izmirtu un viss saktos no nulles: bakterijas, zivis, pertiki, dinozauri, alu cilveki. Varbut daba macijas no savam kludam un tapec radija vampirus nakamaja karta?

Patiesiba es tie?i ?o jautajumu uzdevu tre?a kursa studentei.

"Varbut," vin? viltigi atbildeja. – Jebkura gadijuma mes esam ?is pasaules aizsargi un lidzsvars. Un ne tikai mes. Visi pusnaktnieki.

– Vai ir vel kads? Zirnekli? – Es mineju.

Bet tas izradijas nepareizi. Es ?odien nejutos labi. Tas ir saprotams, nepilnas dienas laika ir tik daudz jaunu atklajumu, tik daudz pretrunigas un taja pa?a laika neticamas informacijas, ka ir laiks pec iespejas atrak doties gulet ar sapniem, ka rit bus savadak – normali.

– Ne zirnekli. Parvertiba ir Persija ipa?a davana. Katram vampiram ir sava ipa?a davana, tacu ne visi to atklaj uzreiz. Piemeram, man tas vel nav paradijies.

Ar vieglam skumjam smaidot, puisis atri vien atgriezas pie musu galvenas temas:

– Papildus vampiriem Midnighters ietver ari vilkacus, raganas un medniekus.

Uztveris svarigako vardu, es nepacietiba rosijos uz solina.

– Mednieki? Par parejo viss ir vairak vai mazak skaidrs. Raganas var burvest, vilkaci parver?as par dzivniekiem un mednieki? Kas tas vispar ir?

Nirels smagi noputas.

– Tie, kuriem musu esamiba nelauj dzivot miera. Vini mus uzskata par briesmoniem un visos iespejamos veidos cen?as atbrivot pasauli no musu klatbutnes. Bet nebaidieties pirms laika. Teiksim ta, ka ?aipus robezas neviens vinus sen nav redzejis – kop? vini iegaja cilveku pasaule, tatad neka interesanta tajos nav. Varbut vini jau sen ir degenereju?ies.

Izdzirdot pedejo frazi, ar kuru puisis laikam gribeja mani uzmundrinat, es igni pasmaidiju. Jo tagad es noteikti zinaju, ka cilveku pasaule joprojam pastav viens kaitino?s mednieks. Mamma pati par to man ?odien pastastija, un es vienkar?i nezinaju, ko tagad ar ?o informaciju iesakt.

Cik bistami tie bija? Vai vini tie?am ir degenereju?ies vai joprojam slepjas, lai pa vienam medit vampirus? Un mana mate? Vai vina ir vampirs, ragana vai vilkacis?

– Nirel, ja es joprojam esmu pusnaktnieks, tad kas es esmu? Vampirs vai ragana?

"Vampirs," vin? atbildeja bez ?aubu enas.

– Kapec tu ta izlemi? – Es kluvu spitigs.

Nav ta, ka es gribetu but ragana. Principa es labpratak paliktu tirasinu cilveks, bet ja man butu jaizvelas…

– Tapec, ka Pelisay kundze jus nosauca par Salamanu Puki. Jusu gimene ir vecaka un lielaka starp visam vampiru gimenem.

– Tatad man ir daudz radinieku? – es biju neizpratne.

Pieradusi pie ta, ka mana vieniga gimenes locekle bija mana mamma, nebiju gaidijis tadu lomu. No vienas puses, ?i zina mani bezgala iepriecinaja, jo vienmer gribeju, lai man butu vecvecaki, brali un masas, un visi ?ie trok?nainie, jautrie svetki, kad pulcejas kuplas gimenes un davina daudz, daudz davanu. Bet no otras puses…

Radinieki var beigties ar sartumu.

Tre?a kursa students mani atkal nolaida uz zemes:

– Neesmu parliecinats. Pukis ir gints visparpienemtais nosaukums, bet no pirma Puka, saskana ar vesturi, naca daudzi zari. Ja nemaldos, vinam bija cetrpadsmit deli. Bija ari meitas, bet katra apprecejas un sanema jaunu klana vardu. Labak pajautajiet savai matei par saviem radiniekiem, kad rodas iespeja.

"Ja tas izradisies," es noputos, atceroties, ka es biju gaidijis atbildes astonpadsmit gadus un ka es joprojam neesmu sanemis.

Bet man joprojam bija kada nojausma. Pelisay kundze teica, ka es esmu Pukis no sava teva puses. Interesanti, vai vin? vel ir dzivs? Un ja ta, kapec es vinu nekad neesmu redzejis? Pat ja vinu attiecibas ar mati bija patiesi nejau?as un uz vienu nakti, vai tie?am vinu visus gadus nebija parnemusi zinkariba, lai uzzinatu, kas vinam ir dzimis?

Vai ari vina mate vinam vienkar?i nepateica, ka ir stavokli?

– Klau, bet izradas, ka vampiriem var but berni? – ?is fakts, iespejams, mani parsteidza visvairak.

Tas ir pilnigs pretejs gramatas un filmas aprakstitajam!

Jautriba dzirkstija Nirelas acis.

– Dabiski. Mums kaut ka javairojas. Kadi jautajumi?

– Bet, protams!

Sezot ertak, visu kermeni pagriezu pret puisi.

– Kad iegajam biblioteka, bija diena, bet mes devamies prom no ?ejienes nakti. Kas ?eit notiek? Vai laika joslas at?kiras?

Atbildot vin? nobolija acis, it ka es butu teicis pilnigas mulkibas. Bet es nolemu neapvainoties, jo tas ir interesanti.

– Varetu teikt ari laika joslas. Tulit ir skaidrs, ka jus esat viens no Nako?ajiem. Tum?aja puse vienmer ir nakts, Sallij. Visas dienas garuma un jebkura laika – un ta tas ir bijis vairak neka divus gadsimtus. Tas bija raganas, kuras burveja, jo tie, kas dzimu?i tie?i pusnakti – dienu krustpunkta – nejutas labi dienas gaisma. Bet vampiri uz sauli reage asak neka citi. Musu koncentracija samazinas, paradas miegainiba, speka zudums un neaizsargatiba. Mes novajinam musu acu priek?a. Un, starp citu, par acim: tas ir jutigas pret sauli. Dzirdeju, ka musejie otra puse nesa tum?as brilles vai specialas cietas lecas.

Lecas… gandriz nolecu uz vietas ar atzinu, jo puisis teica absoluto patiesibu. Kop? bernibas man asaroja un ?ausmigi sapeja acis, skatoties saule. Es pat neatcerejos, kad pirmo reizi uzliku lecas: biju par mazu, bet kop? ta laika vairs neesmu gajis ara bez tam.

Pirma lieta, ko es izdariju no rita, nomazgaju seju un ievietoju lecas. Bet pat ar viniem musu logi vienmer bija aizsegti ar bieziem aizkariem.

Nirelam bija taisniba par visu. Pat ja ?is lecas bija izgatavotas no cietas vielas. Vini jutas kaut kur starp stiklu un plastmasu.

Raustidamas gribeju vinam paradit lecas, mierigi gaidot sparnos kombinezona kabata, tacu laikus aptureju sevi. Ja es veletos, lai visi apkartejie mani uzskatitu par parastu cilveku un lautu man mierigi iet uz visam cetram pusem, tad man nevajadzetu dizoties ar saviem vaibstiem.

Jo jebkura no ?im iezimem jau padarija mani par vampiru un lidz ar to ari par Midnighter akademijas ieslodzito.

Ta ka mans gids izradijas tik runigs, sako?ladams apak?lupu, es tomer nolemu uzdot atklatu jautajumu:

– Nirel, vai mes esam briesmoni?

Mani vajaja domas par medniekiem. Vai ne velti vini nolema iznicinat vampirus? Varbut vesture bija kaut kas, par ko bezzobainajiem vegetarie?iem joprojam bija kauns?

– Sallija, vai es izskatos pec briesmona? – vini man negaiditi maigi, bet diezgan nopietni jautaja.

Es izaicino?i skatijos uz vinu aug?a un leja.

– Tu? Tu neesi.

– Un tu ne. Tatad mes neesam briesmoni. Jusu mate pareizi teica: mes saglabajam lidzsvaru cilveku pasaule. Mes palidzam tiem, kuri atrodas uz katastrofas robezas, vai zinat?

Viegli panemis manu roku, vin? ar ik?ki viegli noglastija manas rokas aizmuguri. Es sastingu no ?oka, baididamas pat atvilkt elpu.