Spoku sargs

Da?a pieskreja, cie?i apskava mani, bet uzreiz atvilka.

– Tu esi slapj?. «Nac atri, preteja gadijuma jus saaukstesit,» vina steidzigi teica, satvera manu roku un vilka mani sev lidzi. – Starp citu, satiec mani. ?i ir mana jauna guvernante Marija Iljinicna.

?oreiz bija meitenes karta but apmulsu?ai un bailigai. Vina nosarka un, viegli paklanidamas, tikko dzirdama balsi teica:

– Es ludzu piedo?anu, jusu ekselence. Es nezinaju, ka tu naksi.

– Nevajag atvainoties. Man vajadzeja sevi iepazistinat uzreiz. «Mes vel neesam tiku?ies,» es samiernieciski atbildeju.

Guvernante atkal nedaudz paklanijas, pagriezas un atri devas uz teva kabinetu, kur tagad macijas Da?a.

– Nedusmojies uz vinu. «Vina ir laba,» Da?a teica, palidzot man novilkt slapjo meteli.

– ES neesmu dusmigs. Kur ir vectevs? – jautaju un ieskatijos edamistaba, bet ta bija tuk?a.

– Esmu slims. Tagad vin? apgulas un dzer zales.

Pirmkart, es uzgaju otraja stava uz savu istabu un pargerbos, un tad pieklauveju pie vecteva durvim.

«Nac iek?a,» atskaneja pazistama balss.

Es iegaju un ieraudziju savu vectevu ietitu adita vilnas sega. Vin? bija zaudejis diezgan daudz svara un kluva noguris.

– Kostja? Kaut kas notika? «vin? aizsmacis jautaja un meginaja piecelties, bet es atri piegaju vinam klat un uzliku roku uz vina pleca.

– Sveiks, vectev. Apgulies, necelies. Es tikko nolemu tevi apciemot. Nenacu vairak par menesi.

– Tas ir labi. Ta ka es saslimis ar kadu infekciju, tapec nevaru pieskatit Da?u.

– Kapec mani pieskata? «Es pati par tevi parupe?os,» meitene ielidoja istaba un iegazas gulta blakus vectevam.

Es iegrimu kresla pie izdegu?a kamina un jautaju:

– Vectev, kas tev sap?

«Klepus ir moko?s, un temperatura nekritas,» vin? atbildeja, smagi nopu?oties.

– Vai tu zvaniji arstam?

– Noteikti. Gandriz katru dienu vin? brauc pie mums no kaiminu ciema, bet lidz ?im neviena no vina tabletem nav palidzejusi. «Es driz atveselo?os pats, bez vina zalem,» vectevs pamaja ar roku.

«Tev vajadzeja man piezvanit un visu izstastit.» Es kaut ko pirktu pilsetas aptiekas.

– Neuztraucies par mani. Pastasti labak, ka tev iet ar macibam? Ka iet ar medibam? – Vin? nedaudz piecelas, un Da?a nolika vinam zem muguras vel dazus spilvenus.

– Viss ir kartiba. Vienkar?i nav pietiekami daudz laupijuma, bet Vlads apsolija, ka mes busim pirmie, kas ieklusim nakamaja Rifta,» es atbildeju un ieliku kamina vel paris pagales.

«Es, tapat ka jusu tevs, biezi praktizeju Rifts.» Treninlaukumos var iegut tikai magijas pamatus, bet prasmi var iegut Riftos. Tada veida jus atrak paaugstinasiet savu rangu un nopelnisiet naudu.

?aja laika Da?a panema netiros traukus no naktsgaldina un izgaja no istabas. Uguns akmeni uzliesmoja, un balki sprak?keja, sniedzot siltumu un gaismu. Ara jau kluva tum?s un skursteni gaudoja vej?, bet te bija tik omuligi. Ka man pietruka majas!

– Kostja, es nolemu parskatit dazus dokumentus. «Ludzu, iedodiet man bruno mapi no gramatu skapja aug?eja plaukta,» vectevs ludza.

Es gandriz guleju, sedeju viegla kresla pie silta kamina, tapec negribigi piecelos un devos uz skapi.

– ?eit ir tris brunas mapes. Kur? tev vajadzigs?

– Ar pagaju?a gada kontiem. It ka es maksaju katru menesi, bet man izraksta paradu,» vin? neapmierinats nomurminaja.

Es izvilku mapes un ieskatijos katra. Tad es uzgaju musu savrupmajas pirk?anas un pardo?anas ligumu. Taja nebija neka ipa?a, iznemot to, ka pardevam greznu maju par santimiem, jo mums steidzami vajadzeja nomaksat paradus. Atri paskatijies uz dokumentu, es grasijos to atgriezt mape, tacu es kaut ko ieraudziju, nevareju savaldities un iesaucos:

– Kas pie velna?

3. nodala

– Kas notika? – vectevs satraucas.

«Princis Gorins nopirka musu maju,» es neticeju savam acim. Ari ?eit ?i gimene mani ir izlutinajusi.

– Ja, kas par vainu? – Vectevs piecelas no gultas un traucas uz mani.

– Gorini ir bagati cilveki. Kapec viniem vajadziga musu savrupmaja? Vai vini taja dzivo?

– Ne, musu kaimin? Fjodors Mihailovics teica, ka maja neviens nedzivo. Viss ir aizverts un logi aizskarti.

– Kapec tad vin? to nopirka? – Es to nemaz nevareju saprast.

– Es par ?o neko nezinu. Galvenais, ka vin? mums palidzeja un nopirka kaut ko, kas, ka izradijas, vinam nemaz nebija vajadzigs.

– Palidzeja, jus sakat? Tatad vin? nopirka trisstavu savrupmaju Maskavas centra par budinas izmaksam Maskavas regiona! Vai tie?am citu pirceju nebija? Es tam nekad netice?u.

– Kostja, man steidzami vajadzeja naudu. Un tad vin? pats pienaca pie manis un piedavaja palidzet. Man nebija laika meklet citus pircejus, tapec man bija japiekrit vina noteikumiem,» vectevs atmeta rokas.

– Kapec tada steiga? Vai kreditori nevareja pagaidit nedelu vai divas?

Vectevs paskatijas atpakal uz durvim, lai parliecinatos, ka Da?a vel nav ieradusies, un cuksteja:

– Vini man deva tris dienas, lai atgrieztu naudu. Vini piedraudeja, ka, ja es nokave?u terminu, jus cietisit. Es nevareju risket ar saviem mazberniem.

«Pagaidi, pagaidi,» es pamaju ar roku. Es nezinaju ?is detalas, tapec gribeju to noskaidrot. – Tatad jusu tevs nenema naudu no bankam?

– Protams, ne. No naudas aizdevejiem. Neviena banka vinam nebutu devusi tik daudz kreditu.

Apsedos uz rakstamgalda malas blakus gramatu skapim un domigi miciju zodu. Izradas, ka mans tevs piedzina paradus no aizdevejiem, un pec vina naves vini nolema izspiest naudu no mana vecteva, ?antazejot mus, vina mazbernus. Bet no kurienes ?aja kede naca imperatora padomnieks princis Gorins?

– Vectev, vai tu Gorinu pazini iepriek??

– Ne. Pirmo reizi redzeju,» vin? panema mapi ar rekiniem un atgriezas gulta.