Spoku sargs

– Vai varbut tie bija viltojumi? Vai ari tevs jau ir nomaksajis visus paradus un paliku?as tikai kopijas? Galu gala mans tevs pardeva visu, ko vareja iznemt: gleznas, paklajus, mates rotaslietas un pat sudraba priek?metus – es nepadevos.

– Vini man atdeva ceku originalos pec tam, kad es viniem parskaitiju naudu. Tatad ?eit viss ir pareizi.

– Vai esat saglabajis cekus?

– Ja, visi ir ?eit. Apak?eja plaukta kartona kaste,» vin? pamaja uz savu gramatu skapi.

Iznemu kastiti, atri apskatiju visu, kas tur bija, un atradu cekus. Es tas uzmanigi salociju un ieliku kabata. Panemu ari piezimju gramatinu ar izdevumu uzskaiti, ko glabaja mans tevs. Man ienaca prata pa?am parliecinaties, ka rokraksts patie?am ir mana teva rokraksts. Tomer man ?obrid nebija laika.

– Kas notika talak? – izvilku vectevu no atminam.

«Tad Gorins paradijas un visu nopirka,» vin? atmeta rokas.

– Vai tavs tevs vinu kadreiz piemineja?

– Es nedzirdeju. Bet Sergejs kluva loti noslepumains, tiklidz vin? saka spelet. Tapec neizsledzu, ka vinam varetu but kads jauns pazina, par kuru es neko nezinaju.

?aja laika istabas durvis atveras un paradijas Da?as galva.

– Ma?ina jau ir pie vartiem.

Es teicu savam vectevam ieverot visus arstu ieteikumus un, atvadoties, izgaju no istabas. Pie ardurvim vin? apskava Da?u un apsolija ierasties brivdienas.

– Marija Iljinicna, pieskati visus ?eit eso?os. Ja tev ir kadas grutibas vai kaut kas vajadzigs, nevilcinies man zvanit,» es pasniedzu vinai savu vizitkarti.

– Labi, Konstantins Sergejevic. Lai jums labs celojums,» vina atbildeja un viegli pasmaidija.

Izgaju ara, iekapu ma?ina un paveleju aizvest mani uz staciju. Pats priek?nieks brauca, tapec visu celu runajam par muizas lietam.

Vilciena es noliku teva cekus un vina piezimju gramatinu uz galda sev priek?a un saku parbaudit mazo un lielo burtu pareizrakstibu. Viss sanaca. Kvitis bija rakstitas mana teva rokraksta. Nu, vai tas ir loti kvalitativs viltojums.

Maskava ierados vakara. Laiks ?eit bija labaks, bet debesis bija apmaku?as ar smagiem pelekiem makoniem.

Nakamaja diena teoretiskaja nodarbiba par Riftas vertigo arstniecibas augu ievak?anu un pareizu izmanto?anu manas domas bija par ritdienas reidu. Lai gan Vlads mums apliecinaja, ka iesim iek?a pirmie, iek?a tadas parliecibas nebija. Un es pieradu uzticeties sev, jo daudzkart biju parliecinats, ka mana intuicija mani nekad nemaldina.

Agri otrdienas rita mes ar visu Uzvaretaju gildi iekapam vilciena. Ka vienmer braucam kupena, bet ?oreiz bijam cetri. Lakstigala un Vjazovs bija kopa ar mums.

«Tris gadu laika es nekad neesmu bijis ?aja plaisa.» No kurienes tas radas, jo trisdesmit gadus nav paradiju?ies jauni rifti? Vai tie?am vin? ir pazeminats no videja lidz zemakajam limenim? – Lakstigala neizpratne jautaja, kad Vlads paskaidroja, kur atrodas Rifta.

«Es dzirdeju, ka dazi no tiem laika gaita klust reti.» Saka, ka kaut kur Sibirija ir miris Rifts, kura vispar nekas neparadas,» atbildeja Vjazovs.

– Vini melo! Tajas vienmer var kaut ko atrast. Daziem ir tik augliga zeme, ka pat to var pardot,» sa?utis bija Naitingeila.

Es nepievienojos sarunai, lai gan man ari likas divaini, ka musu regiona ir paradijies vel viens zemaks Rifts. Vlads kluseja, bet bija skaidrs, ka vin? ir satraukts.

Krievijas imperija. Vaina pie Voronezas

Katru plaisu ieskauj augsta siena un no aug?as parklata ar kupolu gadijumam, ja kads radijums no ta izbegtu. Tas notika arkartigi reti, tacu dro?iba bija pirmaja vieta. Turklat posteni bija diennakts apsardze, kura bija pieredzeju?i kaujas burvji, kuri nepiecie?amibas gadijuma vareja nekavejoties nogalinat briesmoni, ka ari vini nodarbojas ar Riftu atver?anu un aizver?anu.

Mes tuvojamies dro?ibas postenim, aiz kura eja uz Riftu spideja balta gaisma. Vlads paradija musu piespeli vienam no apsargiem, tacu vin? teica, ka Rifts tiks atverts tikai pec pusstundas.

«Tad mes pagaidisim ?eit,» vin? pamaja.

Musu garastavoklis uzlabojas, jo tas nozimeja, ka pec konservacijas Rifta neviena cita nebija, kas nozime, ka beidzot varejam nopelnit labu naudu.

Pek?ni aiz muguras atskaneja soli un atskaneja rupja balss:

– «Uzvaretaji», ko jus, pie velna, darat musu Rifta?

Visa Siriusa gilde tuvojas mums. Vinu bija desmit, no kuriem divi jau bija oranza ranga, bet vini turpinaja medit ar savu gildi.

– «Sirius», jums ir nepareizs datums. ?odien mes esam pirmie, kas ienak,» atbildeju un gaju uz priek?u, aiz?kersojot viniem celu.

Siriusa vaditajs Potaps raknajas sava mugursoma, iznema piespeli, pacela to augstu un izsmejo?i sacija:

– Nu, vai tu esi satriekts? Eh-h, «Uzvaretaji» jus nekad mus neparspesiet.

«Nesteidzies, Potap,» Vlads vinam paradija musu caurlaidi.

Visi saprata, ka notikusi kluda, un mus nosutija kopa taja pa?a diena.

– Mes rikosimies ka parasti. Pirmkart, mes nogalinam visus bistamos radijumus, un lai ta butu, mes atstasim tos, kas nekoz,» Potaps pasmineja, un vina gildes locekli uzgavileja.

– Nu, es ne! Jus vienmer esat pirmais, kas ienak! Tagad ir musu karta! – Lakstigala iesaucas un draudigi virzijas uz viniem.

?aja laika pie mums pieskreja parstavis un paskaidroja:

– Kungi, nevajag strideties. Mana protokola rakstits, ka ?aja Rifta galvenokart ir ruda, akmeni un vertigi augi, tapec tas tika parnests no videja limena uz zemako. Nav ari neka divaina taja, ka tev iedeva caurlaides uz vienu reizi, jo resursu pietiek visiem.

Neviens no mums negribeja dalities, bet nebija izveles, tapec pec pusstundas visi kopa tuvojamies Riftam.

Es domaju, ka nebutu labakas iespejas atrisinat domstarpibas, un ierosinaju:

– Darisim ta: ta, kura gilde savaks visvairak resursu, pirma ieklus Riftos. Vai tu piekriti?

«Mes vienmer busim pirmie, kas ienaks,» Potaps murminaja caur zobiem.

– Tatad tu izklaidejies? – es pasmaidiju.

«Tev vajadzetu uzmanit savus vardus, brukle.» «Es ne no ka nebaidos,» vin? sarauca kuplas uzacis.

– Tad darijums? – es pastiepu roku.

– Sasodits. Vieno?anas,» vin? man paspieda roku.

Tiklidz iegajam Rifta, mums uzbruka. Bet tie nebija briesmoni.

4. nodala