<< 1 2 3 4 5 6 7 ... 15 >>

Lulū Teilore
Torņa vilinājums


– Nē… nē. Tēvs… Nē, – viņa neveikli aprāvās. Kādreiz Stērlingi bija viņu ģimenes draugi, Nikijs Stērlings un viņa brālēni un māsīcas bija Aleksandras bērnības draugi, bet tagad viņai bija aizliegts ar viņiem tikties un viņi bija izslēgti no viņas tēva dzīves. Stērlingu neesamība viesībās bija uzkrītoša.

– Ak jā, protams, – misis Frīmena noteica, šķiet, atcerējusies, ka jāizturas piesardzīgi, tāpēc nepārliecinoši aizbildinājās. – Tad jau… Nekavēšu jūs steigties pie līgavaiņa. Viņš ir ļoti skaists, vai ne?

Abas pagrieza galvu uz Lorensu, kurš stāvēja nelielā vīriešu lokā, plati smaidot, smejoties, sarunājoties. Tajā mirklī viņš patiešām izskatījās skaists: blondie mati apgriezti īsi, stingri militārā stilā, kas piestāvēja viņa diezgan mazajai galvai un vaibstiem, zilās acis jūsmīgi mirdzēja. Lorensa nenoliedzami labā humora izjūta padarīja viņu pievilcīgāku.

– Jā, – Aleksandra mehāniski piekrita. – Man ir ļoti veicies.

– Tad ejiet, mīļā! – misis Frīmena mudināja. – Mēs vēlamies redzēt jūs kopā.

Aleksandra paklausīgi devās cauri pūlim, mājot draugiem un paziņām. Tur stāvēja viņas tēvs, iegrimis dziļā sarunā ar Lorensa tēvu. Aleksandra minēja, vai tēvs runā par viņu, stāsta, cik ļoti lepojas ar meitu. Taču pat tagad, kad tēvs beidzot šķita apmierināts ar Aleksandru, viņa nespēja noticēt, ka tā ir patiesība. Tēvs vienmēr bija turējies atsvešināti un pēc Aleksandras mātes nāves kļuva vēl vēsāks un viņai tālāks nekā jebkad. Viņa neko nespēja izdarīt tēvam pa prātam, pat kaitināja viņu ar savu klātbūtni. Visu mūžu Aleksandra bija centusies tēvam izpatikt, bet viņš nekad nejutās apmierināts. Līdz šim brīdim.

Mokošā vēlme izpelnīties tēva atzinību atgādināja sevi tajā dienā, kad viņš iesauca meitu kabinetā un paziņoja, ka sarūpējis viņai vīru.

– Džūljens Saikss runāja ar mani, un mēs vienojāmies, ka viņa zēns Lorenss tev būs ļoti laba partija. Viņam ir lieliskas izredzes kavalērijā. Blues ir labs pulks, un viņš cenšas atrast sievu. Veiksmīgiem virsniekiem vajadzīgas sievas, kas viņus atbalsta. Es gribu jūs iepazīstināt, un, ja abi sapratīsieties, nav iemesla, kāpēc tikšanās nevarētu izvērsties mums visiem noderīga.

Tēvs veltīja Aleksandrai aukstu smaidu, tādu, kas norādīja, ka saruna beigusies un nekādi iebildumi netiks uzklausīti. Viņš vienmēr pieprasīja pilnīgu paklausību un necieta jautājumus. Aleksandra bieži vien apņēmās stāties viņam pretim, taču viņu biedēja tēva dzelžainā griba un absolūtā pārliecība par to, ka viņa viedoklis ir vienīgais pareizais. Atmiņā neskaidri glabājās tēva milzīgo dusmu lēkmes, kas bija vērstas pret Aleksandras māti, un viņa nekā nespēja noslāpēt briesmīgā niknuma izraisītās emocijas. Īstenībā viņa izmisīgi gribēja iegūt tēva mīlestību. Kāpēc lai viņa nesatiktos ar to vīrieti, ja tāda bija tēva vēlēšanās? Kaut kam vairāk viņa vienmēr varēja pateikt nē, ja viņa tā jutīsies. Tāpēc Aleksandra ļāva notikumiem ritēt savu gaitu.

Kādu dienu bija sarīkota tējas dzeršana un Lorenss Saikss neveikli sēdēja Aleksandrai iepretim un pieklājīgi viņu izjautāja. Tad abi tika mudināti kopā pastaigāties pusstundu pa dārzu. Pirmajam apmeklējumam sekoja vēl divi trīs, pēc tam jaunieši mistera un misis Saiksu un Aleksandras tēva pavadībā aizbrauca uz Londonu, kur pusdienoja briesmīgā angļu restorānā ar saltiem un aizdomīgiem viesmīļu skatieniem un šķindošiem sudraba galda piederumiem. Vēlāk viņi devās uz deju klubu. Meitenes stīvās atlasa kleitās, gariem cimdiem rokās, tūļīgi grieza valsi ar jauniem vīriešiem, kas bija tērpušies frakās un matus iezieduši ar briljantīnu. Aleksandra saprata, ka šis pasākums paredzēts kā izklaide, izsmalcinātas dzīves nobaudīšana, kāda viņu sagaida, kad būs precētas sievas godā, bet viņai tā vairāk šķita uzspiesta un pēc būtības sekla priecāšanās.

Lorenss izturējās visnotaļ patīkami un laipni, taču Aleksandra pret viņu nejuta neko vairāk kā draudzību. Lorenss bija glīts, kaut arī augumā karavīram nedaudz par sīku, viņa blondie mati bija apgriezti īsi militārā stilā, acis blāvi gaišzilas kā rīta debesis pēc lietusgāzes. Viņa sejas vaibsti bija samērīgi, gandrīz maigi un smalki, zobi līdzeni, ar īpaši asiem acuzobiem, kas sniedzās tālu smaganās, tā ka viņš nedaudz atgādināja vilku, kad smaidīja. Slaikie, kaulainie pirksti allaž turēja cigareti, un smēķējot viņš neapzināti raustīja kreiso celi. Ar Aleksandru viņš runāja par ikdienišķiem notikumiem un izrādīja interesi par viņas vienmuļo dzīvi. Atradusi labprātīgu klausītāju, viņa bez mitas pļāpāja par visādiem niekiem, izbaudot draudzīgas sabiedrības gaisotni. Ja tāda bija laulība, Aleksandra prātoja, iespējams, nākotne nebūs nemaz tik slikta. Pāris reižu viņa uztvēra īpašu Lorensa skatienu un tad kautrīgi uzsmaidīja viņam, gandrīz ar cerību, ka viņš spētu pamodināt jūtas, kādas romānos un dzejoļos meitenēm ir pret vīriešiem, kurus viņas mīl, taču tad Lorenss ātri aizgriezās.

Iespējams, viņa gaidīja par daudz, gaidīja, ka jutīs “to…” – lai nu kas tas būtu. Varbūt bija pat labāk, ka to nejuta. Reizēm Aleksandra minēja, vai ar viņu kaut kas nav kārtībā. Šķita, ka nevienam nesagādā tādas pūles apvaldīt emocijas kā viņai. Aleksandrai ātri saskrēja asaras acīs, tikpat ātri nāca smiekli, viņa bija gatava dejot no prieka vai sabrukt izmisumā. Viņa izdzīvoja katru grāmatās izlasīto vārdu. Krustmāte Aleksandrai teica, ka viņa pārāk izrādot savas jūtas, ka viņa nespēj valdīt emocijas. Aleksandra nojauta, ka dzīvot būtu daudz vieglāk, ja viņa iemācītos neko nejust.

Tēva sajūsma par izdevīgo partiju auga augumā. Tas izpaudās tādā veidā, ka mājā ieradās šuvēja – misis Ričardsa –, lai pielaikotu Aleksandrai kleitas, svārkus un mēteļus, kurus tēvs viņai bija pasūtījis. Tēvs nokārtoja, ka viņa var saņemt nelielu kabatas naudu pasta krājkasē, “lai tev ir par ko mazliet izklaidēties ar lūpukrāsām un tā tālāk”, tāpat viņš arī sāka brokastīs runāt ar meitu, turēdams rokā avīzi un izsacīdams piezīmes par notikumiem pasaulē. Acīmredzot viņš cerēja, ka Aleksandra tos spēs uztvert. Viņa juta, ka ļāvusi tēva iesāktajam aiziet par tālu, lai to tagad atsauktu, un tuvojās nenovēršamais.

Tas ir uz labu, Aleksandra sev drosmīgi iestāstīja. Viņš grib man to labāko. Turklāt man īstenībā nav nekā cita, ko darīt, kā rūpēties par māju. Vai tad es mūžīgi sēdēšu aukstā brokastu istabā rītu pēc rīta, lejot kafiju tēva krūzē?

Iespējams, ka laulība, lai arī ko tā nozīmēja, bija labāks liktenis par šo.

Kad kādu pēcpusdienu negaidīti ieradās Lorenss, Aleksandra saprata, ka tas brīdis ir klāt. Pakrūtē iekņudējās kaut kas, kam vajadzētu būt priecīgam satraukumam, viņa sprieda, kad tika paaicināta lejā uz viesistabu, kur gaidīja drebošs Lorenss ar bālu seju, taču bramanība acīs pauda, ka viņš apņēmies sevi pierādīt.

Atskanēja vārdi, krietni nodeldēti, kaut arī Aleksandra tādus līdz šim nebija dzirdējusi. Viņa tur stāvēja rūtainos vilnas svārkos un vecā, zaļā džemperī, juzdamās noplukusi un skolnieciska. Vārdi iekrita viņas apziņā un izkrita no tās kā radio, kad to noregulē, lai skan skaļi, tad klusi un vēlreiz skaļi.

– Cieņa un apbrīna, kāda man radusies pret tevi… pēdējo mēnešu laikā… nobriedusi par kaut ko dziļāku… Ja tu parādītu man godu… kļūt par manu sievu… laimīgākais cilvēks pasaulē…

Tā viņa tur stāvēja, skatoties uz Lorensu, klausoties viņa vārdos un brīnoties, kas viņš tāds ir. Viņa nevarēja nejust līdzjūtību pret Lorensu, tik bālu, ar trīcošiem pirkstu galiem. Vai bailes viņa acīs nozīmēja uztraukumu, ka Aleksandra noraidīs bildinājumu vai to pieņems? Kāpēc viņš jautāja, vai drīkst savienot savu dzīvi ar viņas? Vai Lorenss viņu mīlēja? Aleksandra šaubījās, vai viņš to ir pateicis vai ne.

Pagāja it kā vesela mūžība, viņai joprojām tur stāvot un nespējot bilst ne vārda. Viņa atradās krustcelēs, kur gaidīja divi ceļi – abi apslēpti skatienam, bet vienlīdz svarīgi. Tajā dienā, kad Aleksandrai pateica par mātes nāvi, viņa vienīgo reizi bija jutusies tāpat; it kā pēc gadiem ilgas vienmuļas ikdienas dzīve pēkšņi būtu izdarījusi izšķirošu pagriezienu, un vienā mirklī viss mainījās.

– Tavs tēvs, – Lorenss beidzot atļāvās pārtraukt ieilgušo klusumu, – jau devis savu piekrišanu.

Aleksandra atcerējās savu pienākumu. Turklāt bildinājumu viņa uztvēra nedaudz kā uzaicinājumu uz deju. “Nekad neatsaki,” tas viņai bija stingri iemācīts. Noraidīt citu cilvēku bija nepieklājīgi, un tas aizskāra citu jūtas. Nebija svarīgi, ko gribēja pats uzaicinātais, bet bija jādara tas, ko viņai lūdza.

Viens no ceļa pagriezieniem izbalēja un izgaisa. Aleksandru gaidīja tikai viens ceļš. Viņa dziļi ievilka elpu.

– Paldies. Jā, protams.

– Tu… vai tu nāksi pie manis par sievu?

– Jā, – viņa atturīgi atsaucās un piebilda: – Lūdzu. – Un tad klusā balstiņā nedroši atkārtoja: – Paldies.

– Nē. Man jāpateicas tev! – Lorensa sejai pārslīdēja izteikts apmierinājums, un Aleksandra negaidot sajuta saikni ar viņu. Viņi abi bija priecīgi, ka tas ir nokārtots. – Tu mani padarīji ļoti laimīgu.

Lorenss stīvi tuvojās, un uz mirkli šķita, ka viņš apskaus Aleksandru, bet viņš pacēla Aleksandras roku un piespieda pie lūpām.

Tēvs bija sajūsmināts, kad Aleksandra un Lorenss kopā aizgāja viņam pastāstīt par bildinājumu, un smaids, kuru viņš veltīja meitai, un skūpsts uz vaiga pildīja Aleksandru ar laimi, tik siltu kā krūze karsta piena aukstā dienā. Viņš pat īsi apskāva meitu, un viņa pieglaudās tēvam klāt, emociju pārņemta, vēloties, lai īpašais mirklis nebeidzas.

– Labi padarīts, Saiks, – tēvs paslavēja Lorensu, pirms aizveda Aleksandras līgavaini uz savu kabinetu iedzert sarkanvīnu.

Aleksandra, klusa un patiesi laimīga, apsēdās viesistabā uz dīvāna, cenšoties iegaumēt katru tēva apskāviena izraisīto emociju.

Pāris nākamās dienas apmierinātības un cerību pilnā gaisotnē bija laimīgākās, kādas viņa spēja atcerēties. Visi ļoti jūsmoja par jaunumu – Aleksandras saderināšanos –, un viņa izdarīja secinājumus, ka rīkojusies pareizi, un priecājās citiem līdzi, ka varējusi izdarīt viņiem visiem pa prātam. Taču jūtas un emocijas, kuras viņi piedēvēja Aleksandrai un Lorensam, tik maz saskanēja ar realitāti, ka viņa nespēja atvairīt nelāgas nojausmas.

– Jūs noteikti ilgojaties palikt divatā! – dūdoja dāmas. – Ak, jaunības mīlestība, cik tas ir brīnišķīgi, cik romantiski! Pirmā mīlestība… kas var būt vēl aizraujošāks!

Aleksandra zagšus meta skatienus uz līgavaini, pūloties nojaust, vai viņā izpaužas minētie pārdzīvojumi, bet neredzēja nekādus to apliecinājumus. Lorenss necentās palikt ar viņu divatā. Notika gandrīz pretējais, un viņš nekādā ziņā neradīja iespaidu, ka uztvertu līgavu romantiski. Nebija nekā tāda, kas saistītos ar mīlestību. Ne skūpstu, ne apskāvienu. Aleksandra prātoja, ka tie, iespējams, sekos pēc ceremonijas.

Tēvs uzrakstīja vēstuli māsai Felisitijai, kura ieradās ar trim ceļasomām, lai pārņemtu organizēšanu un gādātu par atbilstošu pasākuma norisi. Tieši viņa bija tā, kura sarīkoja saderināšanās svinības.

Tā nu Aleksandra tagad tur stāvēja ledus zilā šifona tērpā, saņemot jaukas piezīmes un apsveikumus, bet tik un tā jutās nereāli. Viņa spieda roku Lorensa vecākiem, kas viņai uzsmaidīja, sacīdami, ka gaida viņu kā meitu ienākam ģimenē. Viņa iepazinās ar līgavaiņa jaunāko māsu Meivu un vecāko brāli Robertu, kura smaids viņai nepatika, tāpat kā viņa gaišzilās acis, ļoti līdzīgas Lorensa acīm. Drīz viņai bija paredzēta tuvāka iepazīšanās ar šiem cilvēkiem.

Cik dīvaini, Aleksandra domāja. Tas notiks ar mani. Tā būs mana dzīve.

Taču viņa nespēja atvairīt sajūtu, ka tas viss ir saistīts ar citu cilvēku. Tāda sajūta viņu nepameta arī tad, kad tika atnestas kāzu dāvanas, neskaitāmas kastes ar stikla traukiem, vāzēm, porcelāna priekšmetiem, šķirstiņiem, greznumu lādītēm, lampām un neglītām gleznām. Šīm mantām bija paredzēta vieta viņas jaunajā dzīvē laulāto dzīvoklī Londonā, kur atradās Karaliskās kavalērijas sardzes bāze. Turklāt Aleksandra nespēja iztēloties, ka beidzot, pēc tēva atzinības iegūšanas, uz mūžīgiem laikiem jādodas prom no viņa, tāpēc centās par to vispār nedomāt.

Kad līdz kāzām bija atlikusi tikai nedēļa, Aleksandra vairs nevarēja ignorēt koferi istabā, jo tas pildījās ar drēbēm, turpretī atvilktnes un skapis tukšojās. Naktī viņa uzklāja čemodānam segu, pagriežot muguru pūram un izliekoties, ka nekā tāda tur nav.

Kad krustmāte Felisitija iesauca Aleksandru brīvajā viesu istabā un jautāja, vai viņai nekas nekait, Aleksandra bija izbrīnījusies. Viņai šķita, ka izdevies turēties godam, lai nevienam neliktos, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Visi bija apmierināti ar viņu. Tēvs jau nedēļām izturējās sirsnīgi un labvēlīgi.

– Nē, protams, ne. Viss ir labi, paldies.

Krustmāte pauda raizes.

– Bet tu esi tik tieva, Aleksandra, ļoti novājējusi. Vai esi pārliecināta, ka gribi šo… laulību? – Viņa saņēma Aleksandras roku un saspieda savā plaukstā.

– Jā… es tā domāju. – Citas atbildes viņai nebija. Kas mainītos? Tas jau bija izlemts, ka laulības notiks.

Felisitija vērīgi uzlūkoja viņu, neatlaižot ciešo tvērienu. Viņas plānā mute, sakrunkota ap lūpām, bija stingra, bet acis bažīgas.

– Un… nez vai kāds tev ir izstāstījis, ko nozīmē laulība?

Par… mīlestību un bērniem?

Krustmāte Felisitija reiz bija precējusies, bet viņas vīrs krita karā tikai divas nedēļas pēc kāzām un otru reizi viņa vairs neapprecējās.

Aleksandra papurināja galvu.

– Saprotams, ka nav, – Felisitija nopurpināja. – Kurš gan tev to pateiks, nabaga jēriņ? – Viņa uzmanīgi pavilka Aleksandru sev līdzi, un abas apsēdās uz gultas. – Tagad klausies, mīļā. Man nav zināmi tavas sirds dziļākie noslēpumi, bet tu esi piekritusi kļūt par Lorensa sievu, tātad es secinu, ka tu to nedarītu, ja viņu nemīlētu. Tev jāsaprot, ka laulība no sievietēm prasa, lai viņas izpildītu zināmus noteikumus, un, kad vīrietis un sieviete mīl viens otru vairāk par visu, šīs prasības nav slogs. Patiešām, tas ir prieks un liels dzīves piepildījums. – Felisitija aprāvās un īsi nopūtās ar bažīgu un reizē apmulsušu izteiksmi sejā. Aleksandra juta, ka deg vaigi, un nolūkojās uz gultas pārklāju, ar vienu pirkstu velkot apkārt un apkārt auduma rakstam. – Bet, – krustmāte turpināja, – es apzinos, ka tas var būt arī smags pārbaudījums un apgrūtinošs pienākums, ja starp vīru un sievu nav savstarpējas mīlestības. Vai tu saproti, par ko es runāju, Aleksandra?
<< 1 2 3 4 5 6 7 ... 15 >>